0001

Un šodien es sēžu,uz grīdas, uz grīdas uz kuras es pavadīju visu dienu raudam. un uzminiet par ko? par sevi. par savu dzīvi. Bet jā man ir paveicies man ir grīda uz kuras es varu raudāt,citiem pat naw tā.  bet ko nu vairs. rītdien sēdēšu uz dīvāna.
man ir tik daudz darba,tik daudz,kas jāpaspēj,tik daudz kas jāiemācās un jāizprot,bet ko es daru? – pavadu dienas sevi notrulinot sevi. Kādreiz es to uzskatīju pa haotiskumu,bet tagad tikai par sevi – SEV RAKSTURĪGO NEKO. 
īstenībā jau 5dienas es esmu slima ar gripu – to parasto,bet šā vai tā newiens naw apvaicājies,kā man iet. Neviens draugs. ā pareizi,jo man tādu nav.
”pasaki man,kas ir tavi draugi un es tev pateikšu,kas esi tu./” – jā,es jau labprāt pateiktu,tikai nav. 
nesmu atradusi nevienu draugu nekad. nevienu,kurš paliktu. Jā mans raksturs ir briesmīgs,bet dzīve jau mani arī no zīdaiņa kājas ir daudzījusi pamatīgi. Tad kāpēc man nav nekā vēl šobaltdien? Nav jau tāka es necenšos. ne ir gan.

bet kur lai atrod draugs. Kādu īpašu cilvēku,nevis izdevības meklētāju,kur lai artod dvēseles mieru? kur lai iemācās un sāk dzīvot?
kur lai atrod laimi.? palīdzi man Dievs! esmu bļāvusi no sirds. viņš tikai pavīpsnā un nedod nekādu mājienu. A jā tāpēcka es viņam neticu. tāpēc ka es esm viena,kā lielā bedrē.

Nesatraucieties,kārtējā depresija. nē,nē šī nav kārtējā šī ir tā,kas jau gadiem turpinās,bet nu man ir blogs. nu beidzot kaut nedaudz to visu varu izlikt uz āru. bet akmens ķēdē nenokrīt. tas paliek smagāks, un šī ķēde mani rauj uz pusēm. !!
jābeidz sāpēt. lūdzu. 
atrast kaut vienu cilvēku. lai es varu kaut nedaudz palidod. kaut nedaudz sapņot. jo spēka nav,asaras bist un sāpes pieņemas spēkā.
ir labi,jābūt labi,mammas dēļ. bet visiem jau ir grūti. nedrīkstu būt tā,kurai ir visgrūtāk. kautgan???
ak kaut vienu cilvēku,kuram varu stāstīt visu.,protams nejau psifalogu – man newajaga mašīnu par samaksu.  tikai kādu dzīvu dvēseli. kautgan šaubos vai man tāda ir.

tik lielas dusmas. parasti taču šīs depresijas pāriet. bet gadiem, tas man ir par daudz.
risinājumi ir visapkārt,es savu esmu atradusi – cilvēku,dzīvu cilvēku,kurš arī jūt. par daudz? esmu atdevusi visu – vairs mannekā nav. nāciet ņemiet manas drēbēs,ņemiet manu ādu,tikai iedodiet kko pretī.
man nekā vairs nav.
piedodiet.
es vairs newaru sarunāties ar akmeņiem, ar nedzīvām lietām.man vajag atbildi. man vajag draugu. es lūdzu pēc drauga.

13 komentārs
  1. Tev ir dzīva dvēsele! Dzīvāka par dzīvu! Varbūt tas skanēs skarbi, bet, šķiet, ka Tu pati sevi ļoti moci… sāc ar to, ka lūdzu nešausti un nenosodi sevi … par to, ka uzskati, ka Tev nav draugu, nešausti sevi par to, ka neviens neinteresējas par Tevi slimības laikā… Tu pati sev esi un sāc ar to, ka novērtē cik daudz Tev ir dots! Paļaujies uz dzīvi, vienkārši dzīvo un plūsti – izlasot likās, ka Tevī ir kaut kāda nemitīga cīņa ar / pret to, kas Tavā dzīvē notiek! Tad, kad sapratīsi, ka Tev ir pats svarīgākais – laiks, tad noteikti sāksi šo laiku piepildīt lietderīgāk, jo laime ārpus Tevis nepastāv, tas ir Tikai un vienīgi Tavs iekšējais stāvoklis! Lai arī banāls tas Reiniks, bet tomēr piesaukšu – ņem to visu vieglāk! Droši vien, ka esi jauna, bet laiks lido ātri…. apdomā, kam velti savu laiku…….!

  2. Man dažreiz liekas, ka visa mana dzīve nemanot skrien man garām, kā vilciens bez pieturām, kurās es pati varētu tajā iekāpt. Gribas tai uzbļaut apstājies, pagaidi, bet tā tikai uzņem ātrumu. Ir tāda dīvaina sajūta, ka kaut kad kaut ko esmu nokavējusi, bet ko nesaprotu…..

  3. Man ir tieši tāda pati situācija. Kad nav nevienu, tu notrulinies, un vispār vairs nevienu nelaid sev klāt. Jo iekšēji baidies kādam uzticēties, būt kādam svarīgai utt.
    Šī dzīve principā nav tā vērta, lai tās dēļ gaustos, jo ir tik foršas lietas pasaulē, kaut vai aizbrauc kaut kur viena, jā viena, jo tikai pilnībā vientulībā cilvēks var atpūsties, atslēgties no visa. Tu runā par draugiem, draugi vispār mūsdienās ir tāds stipri nosacīts jēdziens. Jo bieži cilvēki vienkārši brutāli izmanto viens otru savu cēlo mērķu sasniegšanai, un tad ir čau. Izzin tikai informāciju un visu, kas tev dārgs, un tad pagriež kažoku uz otro pusi. Tā nu viņs i. Un tad pienāk brīdis, kad tu to saproti, un vairs vienkāršio negribi šīs nodarbes, jo viss ir līdz riebumam, brošai. Vienīgais, kam vari uzticēties ir mamma, un tavi tuvākie, un kaķis, protams, vai kāds mājdzīvnieks,kas palīdz noņemt dzīves rutīnas uzkrāto stresu. Cilvēki to nevar. Varbūt citiem tas ir savādāk, bet pieļauju, ka dažiem tā nav. Arī taisnība, ne visi ir mērāmi ar vienu auklu, tomēr arī fakts, ka ne viesiem patīk cilvēki kas vairāk mīl sevi, nevis kompānijas, un draugi, nu nezinu, vienmēr par to esmu domājusi, un tagad esmu kur esmu, un esmu pieradusi vienkārši pie tā. Vienīgais, ko varu pateikt, mūsdienās draugu atrast ir grūti, it īpaši tādu, kas tevi uzkalusa, spēj argumentēti pasniegt savu viedokli, būt atklāts, ne tikai noklausīties, un tipa, nu jā jā….un aiziet tālāk. Bet kur paliekam mēs, vientuļnieki, šeit kaut kur starp debesīm un zemi…

  4. Mīļā meinetiite, tavs stāsts liek man par kaut ko aizdomāties.. ļauj man padomāt – hmmm tā tak esmu gandrīz es!!! Lai cik dīvaini man tas būtu, bet man tava situācija ir dikti pazīstama un izdzīvota….
    Paklau, tev jāpieķeras pie kaut kā tā, lai izrautos no turienes, kur esi iekritusi. šķiet ka to tu aptver – es ceru!!!
    Tikai nepierodi pie tā, lai internets vai dators paliek vienīgais veids kā izkratīt sirdi, lūdzu lūdzu, lai tā tas nepaliek! 🙂
    Plūsti pa dzīvi…….

  5. beidz sevi žēlot. ja dzīvos ar pārliecību, ka nevienam neesi vajadzīgs un “ko tad nu es”, tad tā arī būs. neņerksti, bet dzīvo.

  6. Citu sirdīs tev ir vairāk atbalsta, nekā tev šķiet… jo šādas sajūtas un domas šausta tik daudzu cilvēku prātus un nomoka sirdis… Šīs sajūtas ir tik pazīstamas! Katram tikai citādā izpildījumā un citādā virzienā, bet galvenais jau paliek – skumjas, nomāktība un kāds neredzams, bet ļoti spēcīgi sajūtas spēks, kas spiež pie zemes tik stipri un netalaidīgi, ka nav vairs spēka saņemties, cīnīties un priecāties… Taču tici tagad vai nē, šis emocionālais periods ir pārejošs, lai cik neticīgi tagad tas liktos! Un, lai cik dzirdēti un vanāli tas neizklausītos, tas īpašais un sirdij tuvais cilvēks atnāk tieši tad, kad to vismazāk gaidi! Tāpēc tagad Tev atliek vienīgi koncentrēties tikai uz sevi un VIENĪGI SEVI! Uz to, kas tevi iepriecinātu… Tikai Tevi! Jo tu esi īpaša un tikai viena sev! iemācies sadzīvot un baudīt vienatni, jo tikai tā var līdz galam izprast sevi…. Zini, es vēl ieteiktu izlasīt kādu sirdi plosošu grāmatu (protams, ar labām beigām), lai varētu izraudāties notikumiem līdzi un tādējādi pastarpināti izdzīvot savas bēdas un varētu smelties spēku, cerību un prieku tālākai dzīvei!

  7. Vai nu tas ir literārs darbs vai kādam te ir vajadzīga speciālista palīdzība.. un ne tāpēc, ka robotiņš par naudu, bet tāpēc, ka parastie cilvēki vienkārši aizbēgs, jo jutīs, ka nevar palīdzēt.. Esi tak prātīga, beidzot.. un dari ko lietas labā!! 😉 Depresija ir slimība ko ārstē ar zālēm.. slikts garastāvoklis pāriet 1 dienas laikā.. Kas un kā – domā pati!

  8. Nik lūdzu saki,ka nē,ka vēl kādam neiet tik slikti! Saki ka tu manldies,un tev nesp tik nežēlīgi,tik ļoti.

  9. Temtas sāpīgs un pašas izsāpēts. Zinu pavisam noteikti palīdzēt varēr tikai ārsts kopā ar daudziem citiem faktoriem, kur vēlēšanā no tā visa tikt vaļā būs pati galvenā. Būs jāatrod vismaz kaut kas lai būtu mērķis uz ko iet. Nepietiek ar vispārēju formulējumu – es gribu mainīt savu dzīvi! Vajag kaut ko pavisam konkrētu sasniedzamu.
    Bet!! Tas rakstīšanas stils!!! Vai tiešām nav iespējams ne trīs vārdus pēc kārtas uzrakstīt bez kļūdām!! daļu no rakstītā jālasa divreiz lai saprastu.
    Varbūt sāc ar to ka izkop sazināšanās stilu interneta vidē? Tas jau būtu viens mazs mērķītis ar kura palīdzību sākt. Dzīve jau sastāv no sīkumiem.

  10. Man arī senāk uznāca tādi brīži. Tas bija tad, kad domāju tikai par sevi, kad nelikos ne zinis par cilvēkiem un pasauli visapkārt. Kad gaidīju, ka pasaule nāks man pretim atplestām rokām, bet pati nīgra sēdēju stūrī sarāvusies.
    Bet vēl senāk man bija depresija. Un, tici vai ne, tas bija saistīts ar neveselīgu dzīvesveidu, ar akūtu miega trūkumu un nepareizu pārtiku. Prozaiski? Bet tā bija. Pāris gadi pagāja, kamēr savedu kārtībā savu pusaudža neprātā nodzīto organismu. Un tagad esmu laimīga.

Komentēt skaa Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.